Definīcija: Maksimālā pieprasījuma rādītājs tiek izmantots, lai mērītu patērētāja lielāko enerģijas daudzumu noteiktā laika periodā. Tas ir izstrādāts, lai mērītu pamata un virsotņu slodzes, taču nevar mērīt nezināmas īsās saites strāvas vai dīzeļmotīvju augstās uzsākšanas strāvas. Tā mērķis ir ierakstīt enerģijas patēriņu konkrētos periodos.
Maksimālo pieprasījuma rādītājus var sadalīt četros veidos:
Maksimālā pieprasījuma rādītāja konstrukcija
Maksimālais pieprasījuma rādītājs sastāv no pieciem galvenajiem komponentiem:
Vidējā pieprasījuma rādītājs ir integrēts enerģijas skaitītājā. Kopā enerģijas skaitītājs un vidējā pieprasījuma rādītājs mēra kopējo enerģijas patēriņu un konkrēta laika periodā maksimālo spēka vērtību. Vidējā pieprasījuma rādītājam ir sofistikēta greznā skaitītāja mehānismā.
Šūnas pārvedējs uz priekšu pārvieto skaitītāju īsā laikā (piemēram, pusstundā). Šajā periodā patērētā enerģija tiek rādīta uz skaitītāja. Ierīcei ir kamera, kas regulējas ar laika pārnesumu. Kamera atiestata rādītāju uz nulles pozīciju.
Rādītājs ieraksta kopējo enerģijas patēriņu šajā konkrētajā laika periodā. Nākamajā pusstundā šūna vēlreiz pārvietojas uz priekšu. Tomēr, rādītājs pārvietosies tikai tad, ja šajā periodā patērētā enerģija pārsniedz iepriekšējo perioda patēriņu.
Lai aprēķinātu vidējo maksimālo pieprasījumu, tiek izmantota formula.
Maksimālais pieprasījuma skaitītājs spēj mērīt enerģiju kilovoltamperstundās reaktivās (kVarh) vai kilovoltamperstundās (kVah). Šo funkcionalitāti nodrošina atbilstošs skaitītājs, kas precīzi aprēķina šos lielumus.
Vidējā pieprasījuma rādītāja priekšrocības
Maksimālā pieprasījuma rādītāja trūkumi
Modernajos pielietojumos tehnoloģiskie progresi ir radījuši būtiskus mainījumus tā dizainā. Konkrēti, tradicionālais kamermeža mehānisms ir aizvietots ar elektromagnētisko rele, un zvaniņa kranks atbrīvošanas ierīce tagad parasti tiek aizvietota ar klutšu, kas palielina darbības efektivitāti un uzticamību.